Misis Epingvelas spējas bija apbrīnojamas; tālab, kad viņa Pateicības dienas vakarā nodeva Magdalēnu tās treneriem, tā bija tik ļoti pārvērtusies, ka vīri jutās gandrīz vai bikli tās priekšā. Prinss viņu ievīstīja kanādiešu segā, izrādīdams tik uzsvērtu goddevību, ka tā izskatījās vairāk pēc patiesas nekā pēc imitētas, bet Meilmuts Kids, pasniedzis viņai elkoni, kur pieķerties, juta, ka diezgan grūti palikt tikai paša izvēlētajā mentora lomā. Haring- tons, kura galvā nemitīgi atbalsojās zināmais cenu saraksts, soļoja aizmugurē un visu ceļu lejup uz pilsētu pat muti neatvēra. Nonākuši pie «Operas nama» sāndur- vīm, viņi noņēma segu no Magdalēnas pleciem un izklāja to sniegā. Izkāpusi no Prinsa mokasīniem, viņa nostājās uz segas jaunās zīda kurpītēs. Masku balle jau bija sasniegusi kulmināciju. Magdalēna vēl brīdi vilcinājās, bet vīrieši atrāva durvis vaļā un iebīdīja viņu iekša. Tad viņi mudīgi skrēja ap māju, lai ieietu tajā pa parādes durvīm.

— Kur ir Freda? — nepacietīgi taujāja veterāni, kamēr che-cha-cļuas tikpat dedzīgi prašņāja, kas ta Freda esot. Visā balles zālē dūca viņas vārds. Tas bija ikvienam uz lūpām. Nosirmojuši raktuvju strādnieki, kas lepojās ar savu amatu, vai nu augstmanīgā laipnībā sameloja šiem frantīgi uzpostajiem mīkstpēdiņiem pilnas ausis, — uz patiesības sagrozīšanu šie vīri bija meistari, — vai arī ar nikniem skatieniem pauda savu nicinājumu par viņu muļķību. Savi četrdesmit karali no Augšas un Lejas Laukiem bija sapulcējušies zālē, katrs no viņiem cerēja, ka ticis uz īstajām pēdām, un bija gatavs apliecināt savu minējumu pareizību ar zelta smiltīm no savas karaļvalsts. Vīram, kas stāvēja pie svariem un kam šovakar bija lemts grūtais uzdevums — svērt zelta maisiņus, vajadzēja dot palīgu, bet vairāki derību turētāji, kas prata izmantot gadījumu, atklāja vilinošus sarakstus, kur atzīmēja likmes un favorītes.