Tad pāri kalniem no pārpilnīgās Dienvidzemes ieplūda jauns pienācēju vilnis. Šoreiz tās bija sievietes, kas ieguva varu visā zemē. Viņu vārds bija likums; viņu likums bija kā tērauds. Viņas rauca pieres par indiāņu cilmes sievām, bet iepriekš iebraukušās sievietes nu kļuva lēnīgas un staigāja pazemīgi. Gadījās gļēvuli, kas sāka kaunēties par līdzšinējām saistībām ar šās zemes meitām un pat ar riebumu raudzīties uz saviem tumšādainajiem bērneļiem; bet bija arī tādi — īstie vīri —, kas palika uzticīgi un lepojās ar savām sievām indiānietēm. Kad modē nāca šķiršanās no iezemiešu sievām, Kels Galbreits saglabāja vīrestību, taču šī rīcība viņam tūdaļ lika izjust, cik smaga roka ir sievietēm, kas bija šeit ieradušās pēdējās, zināja vismazāk, tomēr valdīja šai zemē.
Kādu dienu izplatījās runas, ka Augšas Laukos, kas atradās krietnu gabalu virspus Sērklsitijas, uziets daudz zelta. Suņu pajūgi aizveda šo ziņu līdz Sāļajiem Ūdeņiem; kuģi ar zelta kravu nogādāja vilinošo vēsti pāri Klusajam okeānam; telegrāfa vadi un zemūdens kabeļi izskandināja šo jaunumu; un pasaule pirmo reizi uzdzirdēja par Klondaikas upi un Jukonas novadu.
Kels Galbreits šos gadus bija nodzīvojis klusi un mierīgi. Magdalēnai viņš bija labs vīrs, un tā viņu bija svētījusi ar pēcnācēju. Bet nu viņu pārņēma neapmierinātība, viņš juta nenoteiktas ilgas pēc savas tautas cilvēkiem, pēc dzīves, no kuras bija šķirts; vīriešiem reizēm uznāk šāda kāre — izlauzties no ikdienības un izbaudīt dzīvi visā pilnībā.