Bez tam lejup pa upi plūda vistrakākās baumas par brīnumaino Eldorado, aizraujoši būdiņu un telšu pilsētiņas apraksti un jocīgi stāstījumi par che-cha-quas, kas gāžoties turp bariem un raujot sev līdzi ļaudis no visas zemes. Sērklsitija bija kā izmirusi. Pasaule bija aizvirzījusies augšup pa upi, un tā bija pavisam jauna un brīnišķīga pasaule.

Kels Galbreits zaudēja mieru, juzdamies notikumu nomalē, un kāroja visu skatīt pats savām acīm. Talab, kad ziemas zelta skalošanas laiks bija beidzies, viņš nosvēra pārsimt mārciņu zelta smilšu uz sabiedrības lielajiem svariem un lika izrakstīt čeku par attiecīgo summu, lai varētu to saņemt Dausonā. Tad viņš savu raktuvju pār

valdīšanu uzticēja Tomam Diksonam, uz atvadām noskūpstīja Magdalēnu, apsolīja atgriezties, pirms vēl upē paradīsies pirmā ledus smalkne, un uzkāpa uz tvaikoņa, kas brauca pa upi augšup.

Magdalēna gaidīja — gaidīja visus trīs dienasgaismas mēnešus. Viņa baroja suņus, stundām ilgi nodarbojās ar mazo Kelu un vēroja, kā izdziest īsā vasara un saule uzsāk garo ceļojumu uz dienvidiem. Viņa daudz lūdza dievu, kā to bija mācījušas Svētā Krusta māsas. Sākās rudens lietusgāzes, un līdz ar tām atplūda ledus smalkne pa Jukonu, un Sērklsitijas karaļi atgriezās pie ziemas darba savās raktuvēs, bet Kela Galbreita nebija. Toms Diksons laikam bija saņēmis vēstuli, jo viņa strādnieki nartās saveda Magdalēnai sausu priežu malku visai ziemai. Sabiedrība arī bija saņēmusi vēstuli, jo tās suņu pajūgi piepildīja Magdalēnas ziemas krātuvi ar vislabāko pārtiku un viņai tika paziņots, ka viņas kredīts sabiedrībā esot neierobežots.

Gadu simteņiem ir pieņemts uzskatīt, ka vīrietis ir galvenais sievietes ciešanu vaininieks; tomēr šajā gadījumā vīrieši turēja mēli aiz zobiem un tikai rupji nolamājās par vienu no sava vidus, kurš bija projām, turpretī sievietes nepavisam necentās viņus šai ziņā pārspēt.