Kaut gan Jukona vēl nebija aizsalusi, tomēr virpuļu ledus jau pletās platumā, un ar katru dienu upe kļuva arvien šaurāka, pārvērzdamās ar ledus putru pildītā strautiņā. Tikai tas, kas pats to izbaudījis, var iedomāties, ko Magdalēna izcietās, braukdama simt jūdzes pa malas ledu; tāpat neviens cits nespēj pat iztēloties, ar kādām grūtībām un pūlēm jālauž ceļš tās divsimt jūdzes pa iedus blīvām, kas paliek uz upes, kad tā ir aizsalusi pavisam. Bet Magdalēna bija indiāniete, tāpēc viņa to paveica, un kādu vakaru pie Meilmuta Kida būdiņas durvīm atskanēja klauvējiens. Pēc tam Meilmuts Kids pabaroja veselu aizjūgu izbadējušos suņu, nolika gulēt dūšīgu puisēnu un tad veltīja visu savu uzmanību pārgurušai sievietei. Klausīdamies sievietes stāstījumā, viņš novilka tās apledojušos mokasīnus un ar dunča smaili pabakstīja sievietes kājas, lai pārliecinātos, ciktāl tās apsaldētas.
Par spīti Meilmuta Kida vīrišķīgumam, viņa raksturā bija kādas sievišķīgi maigas stīgas, ar to arī izskaidrojams, kāpēc ņurdošs vilku suns viņam uzticīgi tuvojās un visstingrākā sirds atklāja savus noslēpumus. Viņš pats pēc tā nemaz netiecās. Sirdis atvērās viņa priekšā tikpat labprātīgi, kā ziedi atveras saulei. Bija taču zināms, ka pat priesteris — tēvs Rubo — sūdzējis viņam grēkus, un Ziemeļzemes vīrieši un sievietes allaž pieklauvēja pie viņa durvīm — šīm durvīm siksniņa aizšaujamās bultas pacelšanai arvien karājās ārpusē. Bet pēc Magdalēnas domām, Meilmuts Kids nekad nevarēja rīkoties aplam un nekad nekļūdījās. Viņa to pazina jau no tiem laikiem, kad sāka dzīvot sava tēva cilts cilvēku vidū, un viņas pusmežo- nes prātam šķita, ka šajā cilvēkā ir sakoncentrēta visu gadsimtu gudrība, ka viņa skatiens spēj iespiesties nākotnē.