Zemē valdīja aplami ideāli. Dausonas sabiedriskie ieskati nepavisam nesakrita ar iepriekš pastāvējušajiem, un Ziemeļzemes straujais briedums izraisīja daudz ko nevēlamu. Meilmutam Kidam tas bija labi zināms, un Kela Galbreita dzīvi viņš pazina visos sīkumos. Viņš zināja, ka pārsteidzīgs vārds ir daža laba ļaunuma tēvs; turklāt viņam būtu pa prātam dot Kelam Galbreitam pamatīgu mācību un likt šo vīru kaunā. Tāpēc viņš uzaicināja uz apspriedi nākamajā vakarā jauno raktuvju inženieri Stenliju Prinsu, kā arī Laimīgo Džeku Haring- tonu ar visu vijoli. Tai pašā vakarā Betlzs, kuram Meilmuts Kids savā laikā bija izdarījis neatsveramu pakalpojumu, aizjūdza Kela Galbreita suņus, piesaistīja Kelu Galbreitu, jaunāko, pie nartain un aizbrauca tumsā uz Stjūartas upes pusi.

— Tātad: viens — divi — trīs, viens — divi — trīs. Tagad uz otru pusi! Nē, ne tā! Sāc no jauna, Džek! Skatieties — šitā! — Prinss izpildīja dejas tūri kā cilvēks, kurš radis vadīt kotiljonu.

— Tātad: viens — divi — trīs, viens — divi — trīs. Uz otru pusi! Aha, nu jau iet labāk. Tagad vēlreiz. Es jums saku, nevajag skatīties uz kājām! Viens — divi — trīs, viens — divi — trīs. īsākus so|us! Jūs taču tagad neskrienat ar suņu dzenamo nūju! Vēlreiz! Tā, tā! Tā ir pareizi. Viens — divi — trīs, viens — divi — trīs!

Prinss un Magdalēna griezās un griezās bezgalīgā valsī. Galds un krēsli bija nobīdīti pie sienas, lai telpu padarītu plašāku. Meilmuts Kids sēdēja guļamlažā, zodu atbalstījis uz ceļiem, un skatījās ar lielu interesi. Džeks Haringtons sēdēja viņam blakus un visā sparā čīgāja vijoli, cenzdamies pieskaņoties dejotājiem.

Tā tiešām bija vienreizēji neparasta situācija! Visaizkustinošākais laikam gan bija tieši lietišķums, ar kādu darbojās šie trīs vīri un sieviete.