— Nelaime tā, ka viņa iemācījusies dejot galīgi aplam, — Prinss pameta piezīmi uz lažas pusi, nosēdinājis savu aizelsušos skolnieci uz galda. — Viņa ļoti ātri visu uztver, bet man būtu daudz vieglāk, ja viņa vēl nebūtu spērusi nevienu dejas soli. Bet paskaidro, Kid, šo te es nesaprotu. — Prinss atdarināja īpatnējo plecu un galvas kustību, kas bija raksturīga Magdalēnai.
— Viņas laime, ka uzaudzināta misijā, — Meilmuts Kids atbildēja. — Tas no nastu nešanas uz muguras, ap- metot ap galvu nesamo siksnu. Citām indiāņu sievietēm tas jūtams daudz vairāk, bet viņa nav nesusi nastas līdz pat kāzām un arī pēc tam tikai pirmajā laikā. Grūtus brīžus viņa ar savu vīriņu pārlaidusi. Viņi tak abi kopa bija Četrdesmitajā Jūdzē tai bada laikā.
— Bet vai mēs varam viņu atradināt no šīs kustības?
— Nezinu. Varbūt ilgākas pastaigas kopā ar treneriem palīdzētu tikt tam pāri. 5ā vai tā, mazliet tak nāktu par labu, vai ne, Magdalēn?
Jaunā sieviete piekrizdama pamāja ar galvu. Ja jau Meilmuts Kids, kas zina visu, tā saka, nu, tad tā ari ir. Vairāk te nav ko teikt.
Viņa atkal bija pienākusi draugiem klāt, vēlēdamās mācīšanos turpināt. Haringtons vērigi nopētīja viņu no galvas līdz kājām — gandrīz tā, kā apskata zirgus, vērtējot to īpašības. Acīm redzot, apskate nebija viņu pievīlusi, jo viņš ar negaidītu interesi apjautājās: — Cik tad tas jūsu diedelnieks onkulis par jums vispār dabūja?