— Vienu šauteni, vienu segu, divdesmit pudeles viskija. Šautene salauzta. — Pēdējos vārdus viņa piebilda ar aizvainojumu, it kā sarūgtināta par to, cik zemu tikusi novērtēta viņas jaunavība.

Magdalēna angliski runāja tīri pareizi, bija pārņēmusi daudzas īpatnības no sava vīra izrunas, tomēr vel varēja samanīt akcentu, indiāņiem tik raksturīgās rīkles skaņas. Arī šai ziņā viņas skolotāji bija šo to darījuši un, jāsaka, ne bez panākumiem.

Nākamajā pauzē Prinss bija atklājis vēl vienu kļūmīgu apstākli.

— Es tev saku, Kid, — viņš teica, — mēs darām aplam, galīgi aplam. Viņa taču nevar iemācīties dejot mokasīnos. Uzaujiet viņai balles kurpītes un tad palaidiet uz vaskota parketa.

Magdalēna pastiepa kāju un šaubīdamās aplūkoja savus bezveidīgos majas mokasīnus. Iepriekšējās ziemās gan Sērklsitijā, gan Četrdesmitajā Jūdzē viņa ar šādiem pašiem apaviem bija nodejojusi ne vienu vien vakaru, un viss taču bija kārtībā. Bet tagad … nu, ja te kaut kas nav pareizi, tad Meilmutam Kidam jāzina, kā līdzams.

Meilmuts Kids zināja, un viņam bija labs acumērs, tāpēc viņš uzlika cepuri, uzvilka dūraiņus un devās lejup pa nokalni apciemot misis Epingvelu, kuras vīrs Klouvs Epingvels, viens no augstakajiern valdības ieceltajiem ierēdņiem, bija plaši pazīstams sabiedrība. Kids kādu vakaru ballē pie gubernatora bija ievērojis, cik misis Eping- vclai maza, slaida pēdiņa. Un, tā kā viņš zināja, ka šī dāma ir tikpat gudra, cik skaista, nebija grūti palūgt viņu izdarīt mazu pakalpojumu.

Pēc Meilmuta Kida atgriešanās Magdalēna uz brīdi nozuda dibenistaba. Kad viņa atkal parādījās, Prinss bija galīgi pārsteigts.

— Pie Jupitera! — viņš nosēcās. — Kas t' to būtu domājis! Sitā mazā raganiņa! Ak kungs, mana masa …

— … ir angļu meitene, — Meilmuts Kids viņu pārtrauca, — ar anglietes kāju. Šī meiča nāk no cilts ar mazām kājām. Mokasīni tikai mazliet paplašinājuši viņas pēdas, bet viņa nav tās izkropļojusi, bērnība skriedama līdzās suņu pajūgam.