Margeritai bija melni mali, brīnišķīga sejas krāsa, kaislas acis, kuras apēnoja garas uzacis, mazas, magoņsārtas lūpas, skaists kakls, vingrs, kairinošs augums un pasakaini jaukas kājiņas. Franči lepojās, ka viņu zemē uzziedējis tik krāšņs zieds, bet Francijā iebraukušie ārzemnieki, tikai reizi viņu redzējuši, atgriezdamies mājās, jūsmoja par princeses skaistumu un brīnījās par viņas labo izglītību. Margerita tiešām bija ne tikai sava laika daiļākā, bet arī izglītotākā sieviete.

Tāpēc uzslavām un laipnībām, kādām apbēra Kārli IX un Navarras karalieni, nebija gala, jo hugenoti pazīstami kā lieli daiļrunātāji. Karalim izteiktos slavinājumos veikli lika iepītas piezīmes par pagātni un lūgumi attiecībā uz nākotni. Uz visiem šiem norādījumiem karalis atbildēja vienu un to pašu:

- Atdodams savu māsu Margo Navarras Indriķim, es viņu atdodu arī visiem karalistes protestantiem.

Pēc šiem vārdiem pār viņa bālajām lūpām pārslīdēja viltīgs smaids.

Dažus šis apgalvojums apmierināja, citi nevarēja atturēties nepasmaidījuši, jo karaļa vārdus varēja izprasi ļoti divdomīgi. Pirmkārt, viņi to varēja saprast kā Kārļa IX tēvišķās rūpes, ar kurām, atklāti runājot, sevi apgrūtināt viņam nebija ne mazākās patikas; otrkārt, tie bija aizskaroši no jaunās sievas un viņas vīra, kā arī paša karaļa viedokļa.