Hercogs Gīzs turpināja sarunāties ar Teliņī, bet šī saruna acīmredzot viņu maz interesēja. Viņš bieži atgriezās un pameta acis uz dāmu pulciņu, kura vidū savā dailē mirdzēja Navarras karaliene. Ja šajās reizēs viņas skats sastapa hercoga skatu, likās, ka pār viņas maigo seju, virs kuras zaigojošā mirdzumā gailēja briljantu zvaigžņu diadēma, pārslīd skumju mākonītis. Visā viņas pozā tad varēja just savādu nepacietību un uztraukumu. Margeritas vecākā māsa princese Klaudija, kuru jau pirms dažiem gadiem bija apprecējis Lotringas hercogs, ievēroja viņas nemieru. Viņa gribēja pieiet pie jaunās sievas, lai uzzinātu nemiera cēloni, bet savu nodomu nepaspēja īstenot. Tai brīdi visi atkāpās, dodami ceļu mātei karalienei, kura tuvojās, atspiedusies uz jaunā prinča Kondē rokas.
Izmantodams izdevīgo brīdi, hercogs Gīzs devās pie savas līgavas Nevērās hercogienes, un, protams, arī pie Margeritas. Lotringas hercogiene, kura jauno karalieni neizlaida no acīm, novēroja, ka rūpju pilnā izteiksme viņas sejā pēkšņi nozuda un vaigus krāsoja gaišs sārti ms.