Hercogs turpināja virzīties uz priekšu. Kad viņš atradās tikai dažus soļus no Margeritas, viņa, drīzāk gan nojauzdama nekā redzēdama hercoga tuvošanos, saņēma visus spēkus un pagriezās pret viņu. Tagad viņas seja bija pilnīgi mierīga un bezrūpīga. Gīzs godbijīgi palocījās un tai brīdī, kad viņas galva bija zemu noliekta, izdvesa: - Ipse attuli.

Tas nozīmēja: "Es pats atnesu."

Margerita uz jaunā hercoga sveicienu atbildēja ar izturētu reveransu, bet pieceldamās viņa tikpat klusu atbildēja:

- Noctu pro more.

Tas nozīmēja: "Šonakt kā parasti."

Šos vārdus noklusināja karalienes milzīgā, cieti sastērķelētā apkakle un tos nedzirdēja neviens, izņemot vienīgi hercogu, kam tie bija domāti. Lai cik īsa bija šī saruna, tā acīmredzot noskaidroja visu, ko jauniešiem bija vienam no otra jāuzzina, jo hercogs tūlīt pagāja sāņus. Tagad šķita, ka Margeritas seja kļuvusi vēl domīgāka, bet hercoga priekšā tā staroja.

Cilvēks, kuram vairāk nekā jebkuram citam vajadzēja ieinteresēties par šo mazo starpgadījumu, tam nepiegrieza nekādu vērību. Navarras karalis redzēja vienīgi sievieti, ap kuru pulcējās tikpat daudz galminieku, kā ap Margeritu Valuā. Šī sieviete bija daiļā baronese de Sova.

Nelaimīgā Samblansjē mazmeita Šarlote de Bonsamblansjē un barona de Sova laulātā draudzene Simona de Fizo bija Katrīnas Mediči galma dāma. Vienlaikus viņa bija visbīstamākā un veiklākā karalienes palīdze, kura savu ienaidnieku sirdīs lēja mīlas indi, kad viņai pietrūka drosmes vai izdevības nobeigt viņus ar florencieša nāves zālēm.