Mazā gaišmate baronese de Sova - te kustīga kā dzīvsudrabs, te gurda un domīga, bija aizvien gatava sākt mīlas vai politiskās intrigas. Piecdesmit gadu laikā, valdot pēc kārtas trim karaļiem, šīs Francijas galmā bija divas galvenās nodarbošanās. Baronese bija sieviete šī vārda viscēlākajā izpratnē, viņai piemita visi viņas kārtas jaukumi: sākot ar zilajām acīm, kuras gan satumsa, gan liesmoja ugunīs, un beidzot ar samta kurpītēs tērptām mazajām, vingrajām kājiņām.

Jau pirms dažiem mēnešiem baronese de Sova bija galīgi savaldzinājusi Navarras karali, kurš tai laikā izmēģināja spēkus ne tikai kara, bet arī mīlas mākslā. Sā iemesla dēļ tad arī Margeritas valdonīgais, burvīgais daiļums viņas līgavaini nemaz nesajūsmināja. Bet visbrīnišķīgākais bija tas, ka Katrīna Mediči, pūlēdamās saprecināt savu meitu ar Navarras karali, vienlaikus atklāti atbalstīja viņa mīlas rotaļu ar baronesi. Šāda rīcība likās dīvaina pat no sīs noslēpumainās un neizprotamās karalienes puses.

Lai gan Šarlotei bija tik varens aizbildnis un iespēja izmantot tā laika brīvos tikumus, daiļā Šarlote vēl arvien nepadevās. Šī nedzirdētā pretošanās mulsināja bearnieti vairāk nekā baroneses skaistums un gudrība. Karali pārņēma neprātīga kaisle, kura, neatrazdama apmierinājumu, iznīcināja viņa sirdī kautrību, lepnumu un pat to daļēji filozofisko, daļēji laisko bezrūpību, kura bija viņa rakstura galvenā īpašība.