Baronese de Sova balles zālē bija ieradusies likai pirms dažām minūtēm. Aiz īgnuma vai sāpēm sākumā viņa bija nolēmusi savas sāncenses kāzās nepiedalīties. Viņa aizbildinājās ar to, ka jūtas nevesela, un viņas vīrs, kurš pēdējos piecos gados pildīja valsts sekretāra pienākumus, aizbrauca uz Luvru viens.

Katrīna Mediči, redzēdama, ka barons ieradies bez sievas, vēlējās zināt, kāpēc nav atbraukusi viņas mīļā galma dāma Šarlote. Kad noskaidrojās, ka viņu aizkavējis tikai viegls savārgums, Katrīna uzrakstīja mazu zīmīti. Un baronese, protams, steidzās izpildīt karalienes vēlēšanos.

Mīļotās sievietes neierašanās Indriķi skumdināja, bet vienlaikus sagādāja viņam atvieglojumu. Pēc īsa brīža, viegli nopūties, viņš ar smaidu sejā devās pie Margeritas. Ja viņam tā nav jāmīl, tad kā savu sievu viņš to nevarēja arī nicināt. Bet, paspēris dažus soļus, Indriķis zāles otrā galā ieraudzīja baronesi de Sovu. Viņš apstājās kā piekalts, un, acis nenovērsdams, nolūkojās savā burvē, kura viņu tik cieši bija savaldzinājusi, sapinusi savos tīklos. Jaunais vīrs vairs negāja pie savas sievas, bet gan devās pie baroneses.