Galminieki, redzēdami, ka Navarras karalis iet pie daiļās Šarlotes, neuzdrošinājās viņam traucēt ar savu klātbūtni un godbijīgi atkāpās mala. Tatad - kamēr Margerita Valuā un hercogs Gīzs apmainījās ar iepriekšminētajām īsajām frāzēm latīņu valodā, Indriķis sarunājās ar baronesi de Sovu. Viņu saruna bija daudz vienkāršāka, kaut arī karalis tajā iepina dažādas vārdu rotaļas.

-     O, beidzot arī jūs, mana mīļā! - viņš klusi iesaucās. - Es dzirdēju, ka jūs esat nevesela, un jau biju zaudējis visas cerības redzēt jūsu burvību.

-    Jūsu majestāte, vai jūs patiesi gribat mani pārliecināt, ka zaudēt šīs cerības jums ir tik grūti? - baronese jautāja.

-     Un kā vēl! - bearnietis atbildēja. - Vai tad jūs nezināt, ka jūs esat mana saule dienā un zvaigzne naktī? Kad jūs ncieradāties un neapžilbinājāt mani ar savu starojošu mirdzumu, mani apņēma kraukļu melna nakts.

-     Tādā gadījumā es jūsu augstībai esmu slikti pakalpojusi.

-     Ko jūs ar to gribat teikt? - jautāja Indriķis.

-              Tikai to, ka tam laimīgajam, kurš par savu var saukt Francijas skaistāko sievieti, jo drīzāk jāvēlas, lai gaisma nodzistu un iestātos tumsa, jo tumsā mūs gaida vislielākā laime.

-              Ļaunā, jūs taču zināt, ka visa mana laime atrodas kādas citas sievietes rokās, kura par nabaga Indriķi tikai zobojas.