-     Un pareizi daru. - .

-     Kā tā? >

-     Tāpēc, ka šodien jūs salaulājāties ar citu.

-      Es apprecēju viņu, jo jūs mani nemīlat.

-              Bet, ja es būtu mīlējusi, tad pēc stundas man jau vajadzētu būt mirušai.

-     Pēc stundas? Ko jūs ar to gribat teikt? Kāpēc jūs būtu mirusi?

-            Aiz greizsirdības. Pēc stundas Navarras karaliene atlaidīs savas galma dāmas, bet jūsu augstība - savus pavadoņus.

-      Un jūs patiesi šī doma tā moca?

-            Es to neesmu teikusi. Bet, ja jūs mīlētu, man būtu jācieš briesmīgas mokas.

-             Labi, - iesaucās Indriķis, būdams sajūsmināts par pirmo atzīšanos, kuru viņš nule bija dzirdējis. - Bet, ja nu Navarras karalis šonakt savus pavadoņus neatlaiž?

-             Jūsu majestāte! - čukstēja baronese de Sova, ar neslēptu izbrīnu uzlūkodama karali. - Jūs runājat gluži neiespējamas un neticamas lielas!

-     Kas man jādara, lai jūs ticētu maniem vārdiem?

-     Jādod pierādījumi, kurus jūs nevarat dot.

-             Varu, baronese, varu! Zvēru pie svētā Indriķa, ka jūs tos dabūsit! - iesaucās karalis, kaislīgi uzlūkodams jauno sievieti.

-             O, jūsu augstība! - murmināja daiļā Šarlote, noliekdama galvu un klusinādama balsi. - Es nesaprotu… Nē, nē, nevar būt, ka jūs atsacītos no laimes, kura jūs gaida!