Jaunais hercogs bija svinīgi zvērējis atriebties Koliņī un viņa dzimtai par sava tēva nāvi un nesaudzīgi vajāt visus admirāļa piekritējus. Viņš bija devis Dievam solījumu būt uz zemes viņa eņģelis izdeldētājs līdz tam laikam, kamēr vien būs palicis dzīvs kaut viens vienīgs atkritējs. Tāpēc viņa izturēšanās šai vakarā nevarēja nelikties dīvaina. Arvien svēti turēdams doto vārdu, hercogs apsveicinājās ar tiem, kurus bija nozvērējies uzskatīt par saviem lielākajiem naidniekiem, un draudzīgi sarunājās ar tā cilvēka znotu, kuru savam mirstošajam tēvam viņš bija solījies nogalināt.

Bet mēs jau teicām, ka šinī vakarā daudz kas šķitās dīvains un izraisīja izbrīnu.

Par laimi, cilvēki nevar paredzēt nākotni un neprot lasīt citu domas. Bet, ja svētkos būtu piedalījies tāds novērotājs, kas to spētu, viņš būtu redzējis ļoti saistošu ainu, kādu tik vien var parādīt cilvēces nožēlojamās komēdijas hronikā.

Tāds novērotājs arī bija, tikai ne jau Luvras zālēs. Tas stāvēja uz ielas un, īgni kurnēdams, degošām acīm lūkojās logos. Šis novērotājs bija tauta. Ar instinktīvu juteklību, kurai klāt jaucās naids, pūlis no tālienes vēroja savu briesmīgāko ienaidnieku gaistošās ēnas un redzēto izskaidroja tik ticami, cik vien tas bija iespējams ziņkārīgajiem, stāvot pie lielās zāles cieši aizvērtajiem logiem.