—   Ak tā, — noņurdēja maršals, viegli saviebdamies.

—   Viena roka mazgā otru jeb dots pret dotu, monsicur.

—   Tas jau nu mani gandrīz vai pārliecina, — teica maršals nopūzdamies, — bet mums jārēķinās vēl ar kādu riskantu varbūtību.

—   Ar kādu, monsicurl

—   Un ja nu pudele saplīst?

—   O, monsieur, vēl nav dzirdēts, ka jelkāds cilvēks būtu saplēsis pudeli divtūkstoš livru vērtībā.

—   Jums taisnība, nerunāsim vairs par to; bet nu, sakiet man, cikos jūs gaidāt savu kurjeru?

—   Tieši pulkstens četros.,

—   Nu, lūk, kas tad mums liedz sēsties pie galda pulkstens četros? — tiepās maršals — stūrgalvīgs kā Kastīlijas mūlis.

—   Monsicur, manam vīnam vajag stundu nostāvēties un tas iespējams tikai pateicoties īpašam paņēmienam, ko pats esmu izgudrojis; citādi šim nolūkam vajadzētu trīs dienas.

Arī šoreiz uzveikts, maršals par zīmi, ka atzīst sevi par uzvarētu, savam sulainim pamāja ar galvu.

—   Pirmkārt, jau, — turpināja šis, — monsicur viesi, zinādami, ka viņiem būs tas gods pusdienot kopā ar Hāgas grāfu, pirms puspieciem neieradīsies.

—   Vēl viens iemesls!

—  Bez šaubām. Tad, vai nav tiesa, monsicur viesi būs grāfs Delonē, grāfiene Dibarī, monsicur Laperūzs, monsieur Favrs, monsicur Kondorsē, monsicur Kaliostro un monsicur Tavernī.

—  Nu un tad?

—  Un tad, monsicur, sāksim pēc kārtas: monsicur Delonē ierodas no Parīzes, no Bastilijas, un noledojušā ceļa dēļ viņam vajadzēs savas trīs stundas.