— Ja, monsicur grāf, — atbildēja Kaliostro palocīdamies, — tā bija smaga neveiksme.
— Tomēr ne tik briesmīga, kā kauja pie Kresī, — smaidīdams piebilda Kondorsē.
— Jums taisnība, monsicur, — laipni atteica Kaliostro, — Kresī neveiksme bija tik briesmīga tāpēc, ka tā nebija vienīgi armija, bet pati Francija, kas tika sakauta, bet mums arī jāpiebilst, ka šo uzvaru Anglija nepanāca godīgā ceļā. Karalim Edvartam III bija lielgabali, kas Filipam Valuā nebija zināmi, vai, pareizāk sakot, kam viņš negribēja ticēt, kaut gan es viņu jau biju brīdinājis, teikdams, ka pats savām acīm esmu redzējis tos četrus lielgabalus, ko Edvarts III bija nopircis no venēciešiem.
— Kā! — iesaucās Dibarī kundze, — jūs pazināt Filipu Valuā?
— Kundze, — atbildēja Kaliostro, — man bija tas gods būt vienam no tiem pieciem augstmaņiem, kas atradās karaļa eskortā, kad viņš atstāja kaujaslauku. Es toreiz biju ieradies kopā ar nabaga veco Bohēmijas karali, kurš bija akls, un dzirdēdams, ka cīņa zaudēta, pats nodūrās.
— Ak, Dievs, monsicurl — iesaucās Laperūzs, — jūs nevarat iedomāties, cik ļoti man žēl, ka jūs esat piedalījušies kaujā pie Kresī un nevis kaujā pie Akcijas.
— Kāpēc, monsicurl
— Tāpēc, ka tad jūs būtu varējis noskaidrot man dažus sīkumus tā laika navigācijā, kas man, neskatoties uz Plutarha izsmeļošiem rakstiem, tomēr nav lāga izprotami.
— Un kādi tie būtu, monsicur? Es būšu ļoti priecīgs, ja varēšu jums kādā veidā pakalpot.
— Tātad jūs tur ari bijāt?
— Nē, monsicur, cs toreiz biju Ēģiptē, kur karaliene Klcopatra man bija uzdevusi pārkārtot Aleksandrijas bibliotēku, un tā kā es savulaik personīgi pazinu labākos antīkos autorus, tad arī vienīgi man šis darbs bija pa spēkam.
— Un jūs, monsicur Kaliostro, redzējāt karalieni Klcopatru? — iesaucās Dibarī kundze.