—   Tāpat, kā es redzu jūs, cienītā kundze.

—   Vai viņa patiesi bija tik skaista, kā to stāsta?

—   Grāfienes kundze, jūs zināt, ka skaistums ir relatīvs jēdziens. Visu apbrīnoto karaliene Ēģiptē, Klcopatra Parīzē, nebūtu bijusi nekas vairāk kā tikai daiļa grizete.

—   Lūdzu, nenonieciniet grizetes, grāfa kungs!

—   Dievs lai pasargā!

—   Un tātad Klcopatra bija…

—    Maza auguma, trausla, tempermentīga, asprātīga, ar lielām, sapņainām acīm, grieķu degunu, pērļu baltiem zobiem un ar tādām pašām rokām, kā jums, kundze; rokām, kas radītas, lai turētu scepteri. Lūk, redzat dimantu, ko viņa man uzdāvāja un ko viņa bija dabūjusi no sava brāļa Ptolemaja. Viņa to parasti nēsāja uz īkšķa.

—   Uz īkšķa! — iesaucās Dibarī.

—   Jā, tāda tolaik bija ēģiptiešu mode, bet es, redzat, tik tikko to varu nomaukt no mana mazā pirksta.

Un, novilcis gredzenu, viņš to pasniedza Dibarī kundzei.

Tas bija brīnišķīgs dimants, kas, spriežot pēc tā dzidruma un meistariskā slīpējuma, varēja būt trīsdesmit vai četrdesmit tūkstoš franku vērts.

Dimants apstaigāja visapkārt galdam un atkal atgriezās pie Kaliostro, kas to mierīgi uzmauca pirkstā.

—   Es redzu, ka jūs neviens man neticat, — viņš tcica, — ak, liktenīgā neticība, ar kuru es esmu cīnījies visu mūžu. Filips Valuā man neticēja, kad es viņam devu padomu dot Edvartam savā zemē patvērumu. Klcopatra man neticēja, kad cs viņai pateicu, ka Antonijs tiks sakauts. Tāpat arī Trojas ļaudis man negribēja ticēt, kad es attiecībā uz Trojas zirgu viņiem teicu: «Klausieties, ko saka Kasandra, viņa runā iedvesmā!"

—   Nē, tas tiešām ir kaut kas lielisks, — teica Dibarī, locīdamies aiz smiekliem, — nudien, cs vēl neesmu sastapusi cilvēku, kas ar tik nopietnu seju varētu taisīt tik lieliskus jokus.

—   Bet cs jums apgalvoju, ka Jonatans to varēja vēl daudz labāk par mani, — teica Kaliostro, palocīdamies. — Ak, kas tas bija par jauku puisi! Kad Zauls viņu nodūra, man likās, ka es zaudēšu prātu.