—   Vai zināt, grāf, — teica hercog Rišeljē, — ja jūs turpināsit vēl tādā pašā garā, tad jūs padarīsit traku manu nabaga Tavernī, kurš tik ļoti bīstas no nāves, ka skatās uz jums gluži izbijies, jo viņš uzskata jūs par nemirstīgu. Nu, redzēsim. Sakiet atklāti, vai jūs tāds esat, vai nē?

—   Nemirstīgs?

—   Jā, nemirstīgs.

—   To es tiešām nezinu, bet noteikti cs varu apgalvot vienu.

—            Ko tad? — jautāja Tavernī, visziņkārīgākais no visiem grāfa klausītājiem.

—           Ka esmu redzējis visas tās lietas un pazinis visus tos cilvēkus, par kuriem cs jums nupat stāstīju.

—   Jūs pazināt Montekukoli?

—           Tāpat kā cs pazīstu jūs, monsicur Favr, un vēl daudz tuvāk: jūs cs redzu tikai otro vai trešo reizi, bet ar pieminēto slaveno stratēģi mēs veselu gadu nodzīvojām vienā teltī.

—   Un jūs pazināt Filipu Valuā?

—           Kā jau man bija tas gods jums to iepriekš apgalvot; bet kad viņš atgriezās Parīzē, es atstāju Franciju un devos atpakaļ uz Bohēmiju.

—   Un Kleopatru?

—           Jā, grāfienes kundze, arī Kleopatru. Es jau jums teicu, ka viņai bija melnas acis kā jums un gandrīz tikpat daiļš krūšu veidojums kā jums.

—   Bet, grāf, kā jūs zināt, kādas man ir krūtis?

—           Tāpēc, kundze, ka viņas ir tādas pašas kā Kasandrai, un lai līdzība būtu pilnīga, viņai bija tāpat kā jums, vai, pareizāk sakot, jums ir tāpat ka viņai neliela tumša dzimumzīmīte tieši uz sestās ribas, kreisajā pusē.

—   Grāf, jūs laikam patiesi esat burvis.

—           O, nē, marķīze, — iesaucās maršals smiedamies, — es viņam to pateicu.

—   Un kā jūs to zināt?

Maršals izstiepa lūpas.

—   Hm, — viņš noņurdēja, — tas nu ir ģimenes noslēpums.