To dzirdot, mājziņa seja pārvērtās, it kā viņš būtu dzirdējis savu nāves spriedumu. Viņš kļuva gluži bāls un saduga.
Tad viņš atkal saslējās ar izmisuma pilnu apņēmību.
— Ko Dievs lēmis, tas būs, — viņš teica, — bet monsicur ēdīs pusdienas tikai piecos.
— Kā, kāpēc tā? — iesaucās maršals sasliedamies.
— Tāpēc, ka fiziski nav vairs iespējams, ka monsieur ieturētu pusdienas agrāk.
— Monsicur, — teica vecais maršals, lepni sasliedams savu jauneklīgas enerģijas pilno galvu, — man liekas — būs jau divdesmit gadu, kopš jūs esat manā dienestā.
— Divdesmit viens, monsicur, un vēl mēnesis un divas nedēļas.
— Nu labi, monsicur, pie šā divdesmit viena gada, viena mēneša un divām nedēļām jūs vairs nepieliksit ne vienu dienu, pat ne stundu. Vai
dzirdat? — turpināja sirmgalvis, sakniebdams savas plānās lūpas un saraukdams savas krāsotās uzacis. — Šovakar jau jūs meklēsit sev citu kungu. Es nevaru pieļaut, ka manā mājā kāds teiktu — «neiespējami", un manos gados es vairs negribu sākt šo vārdu iegaumēt: man tam vairs nav laika.
Mājzinis palocījās trešo reizi.
— Šovakar manis še vairs nebūs, — viņš teica, — bet savu darbu es līdz pēdējam brīdim izpildīšu kā pieklājas.
Un viņš atkāpās divus soļus uz durvju pusi.
— Ko jūs apzīmējat ar vārdu — kā picklājasl — iesaucās maršals. — Saprotiet, monsieur, ka še visam jānotiek pēc manaprāta. Tā tas pieklājas. Es gribu ēst pusdienas pulkstens četros, un ja es to tā gribu, tad nepieklājas, ka jūs tās man pasniedzat pulkstens piecos.
— Monsieur maršal, — dzedri atbildēja mājzinis, — es esmu kalpojis Subisas princim kā ekonoms un kā intendants princim kardinālam Roānas Ludviķim. Pie mana pirmā kunga ik gadus vienu reizi viesojās Viņa Majestāte, tagad Dieva priekšā aizgājušais Francijas karalis; bet pie otra ik mēnesi vienu reizi ieradās Viņa Majestāte Austrijas ķeizars.