—   Bet sakiet, monsicur Kaliostro, — iesaucās grāfiene, — kādēļ tad jūs, kurš spējat pats izvēlēties savu vecumu, neesat izvēlējies divdesmitos, bet gan četrdesmitos gadus?

—  Tāpēc, grāfienes kundze, — smaidīdams atbildēja Kaliostro, — ka man ir izdevīgāk būt četrdesmit gadus vecam, nobriedušam vīrietim, nekā divdesmit gadus vecam nenobriedušam un zaļam jauneklim.

—  Ak tā! — novilka grāfiene.

—  Jā, cienītā kundze, — turpināja Kaliostro, — divdesmit gadu vcci mēs patīkam trīsdesmit gadu vecām sievietēm, bet četrdesmit gadu vecumā mēs valdām par divdesmit gadu vecām sievietēm un sešdesmit gadu vccicm vīriem.

—  Es padodos, monsicur, — teica grāfiene, — jo kā gan lai apstrīd dzīvu pierādījumu.

—   Tātad man vairs nav nekādu cerību, — gaudās Tavernī, — es esmu jau nokavējis.

—   Monsicur Rišeljē ir bijis veiklāks par jums, — naivā jūrnieka vaļsirdībā ierunājās Laperūzs, — es bieži esmu dzirdējis sakām, ka viņam esot sava recepte.

—  Nu, to stāsta tikai sievietes, — smiedamies piebilda Hāgas grāfs.

—            Sakiet, hercog, vai tas būtu pietiekams iemesls tam neticēt? — jautāja Dibarī.

Vecais maršals, kas gandrīz nebija spējīgs nosarkt, šoreiz nosarka, bet tūdaļ attapās.

—   Vai jūs, kungi, gribat zināt, kāda bija mana recepte?

—   Protams, mēs to gribam zināt.

—   Mērenība, mani kungi.

—   Oho! — atskanēja no visām pusēm.

—   Jā, tā tas ir, — apstiprināja maršals.

—           Ja es nebūtu redzējusi monsicur Kaliostro eleksīra iespaidu, cs būtu gatava apstrīdēt katru recepti. Tāpēc, burvja kungs, turaties, es ar saviem jautājumiem vēl neesmu galā.