—   Lūdzu, kundze, jautājiet vien.

—           Jūs apgalvojāt, ka, pirmo reizi lietojot dzīvības eleksīru, jums bija četrdesmit gadu?

—   Jā, kundze.

—   Un ka no tā laika, tas ir, kopš Trojas…

—   Mazliet agrāk, kundze.

—   Nu, kaut arī; un jūs esat saglabājis pusmūža izskatu?

—   Jūs pati redzat.

—           Bet tādā gadījumā jūs, monsicur, mums pierādiet vairāk, nekā jūsu teorēma to pieļauj, — ierunājās Kondorsē.

—   Ko cs jums pierādu, monsicur marķīz?

—           Jūs mums pierādāt ne tik vien mūžīgas jaunības iespējamību, bet arī dzīvības mūžīgumu. Tā kā jums kopš Trojas laikiem arvien vēl tikai četrdesmit gadu, tad jūs nekad neesat nomiris.

—           Jums taisnība, monsicur marķīz, man pazemīgi jāatzīstas, ka cs patiesi nekad neesmu nomiris.

—           Un tomēr jūs taču neesat neievainojams kā Ahilejs, kaut gan Ahilejs nebija gluži neievainojams, jo Pariss to nogalināja, iešaudams viņam bultu papēdī.

—           Nē, kaut gan man ļoti žēl, cs neesmu neievainojams, — atbildēja Kaliostro.

—   Tātad jūs varat tikt nogalināts, vai kā citādi mirt nedabīgā nāvē.

—   Diemžēl, tā tas ir.

—           Bet kā jūs šos trīsarpus tūkstošus gadu no visa tā esat varējis izvairīties?

—           Tā tiešām ir bijusi mana laime, grāfa kungs, bet uzklausiet manus paskaidrojumus.

—   Es klausos.

—   Jā, jā, mēs klausāmies! — korī iesaucās viss viesu pulks.

Un ar neapšaubāmu interesi ikviens no klātesošajiem atbalstījās ar elkoņiem uz galda, lai klausītos.

Tad šinī klusumā atskanēja Kaliostro balss.

—   Kāds ir pirmais dzīvības noteikums? — jautāja viņš, ar elegantu un brīvu žestu paceldams savas skaistās baltās rokas, kur katrs pirksts bija rotāts gredzeniem, starp kuriem Kleopatras dimants mirdzēja kā Polārzvaigzne. — Veselība, vai ne tā?