Patiešām, nāve tālu nav…

Bet zirgs šo nelaimīgo jau

Ir nesis krastā putām klātā.

Vai arī, koku atradis,

Ko vētra upē iemetusi,

Kad nakts pār kalniem atnāk klusi

Un mēness nav, un tumšs ir viss,

Šķir čerkess zarus simtgadīgus

Un arī sakņu čemos kar

Gan apmetni, gan kara rīkus:

Tur tērps, ko bultas neaizskar,

Tur zobens, loks; un, viļņos nirdams,

Pa straumi čerkess peldēt var

Gan neredzams, gan nesadzirdams.

Krāc upe. Tumsa zemi skauj,

Bet stiprā straume viņu rauj

Gar kurgāniem un krastiem garām,

Kur modri kazaki kā karā

No šķēpiem nešķiras nemaz,

Kad melnā dzelmē lūkojas,

Bet nakts sedz pāri miglas klāju

Pār apbruņoto peldētāju.

Par ko tu domā, kazak, draugs?

Vai atceries vēl senās kaujas,

Vai prātā nāk tev cīņas lauks,

Kur pulki dieva gribai ļaujas,

Un dzimtene? Viss tikai malds!

Ardievu, staņicas un sētas,

Kam garām klusā Dona šalc,

Kur skaistule bij izredzēta.

Jau naidnieks klāt, uz loka tam

Ir bulta, īstam mērķim rasta, —

Tā spindz, un jākrīt kazakam,

Mirkst kurgāns asinīs pie krasta.

Kad čerkesam ir jāpaliek

Pie ģimenes un tēva nama,

Viņš kurināmo krāsni liek,

Lai ogles sprēgā sildīdamas,

Un, ja kāds ceļnieks vientulīgs,