Un kara mākslu mācās laikus.

Tērps, kurā čerkess kaujā iet,

Ir glīts un reizē vienkāršs šķiet;

Ar ieročiem viņš visur dodas,

Jo tā tas piederas pie goda;

Ir arkāns viņam allaž līdz,

Loks, bultas, kinžals asi trīts,

Un zobens labos draugos skaitās

Pat atpūtā un darba gaitās.

Nekas par smagu nav nekad,

Viss viņam iespējams un darāms:

Vai iet, vai jāj — vienmēr tāds pat

Viņš nelokāms un neuzvarams,

Pret kazakiem viņš naidā kaist.

Un zirgs, kas kalnu pļavās ganās,

Ir viņa dārgums lielākais,

Draugs uzticams, kurš visu panes.

Ir kaut kur alā slēpties prieks

Šim laupītājam viltīgajam,

Un, kolīdz manīts ceļinieks,

Brāž čerkess auļos pāri klajam.

Zib zobens, cirtiens ass un spriegs

Dod uzvaru šai īsā kaujā,

Un drīz vien pāri svešniekam

Jau lido arkāns lokā straujā.

Zirgs atkal skrien, cik spēka tam,

Ir svelošs nemiers viņu skāris,

To neaizkavēt vairs nekam:

Tas joņo purviem, krūmiem pāri;

Ar asinīm ceļš nosliedēts

Aiz zirga, kad tas dimdot brāžas;

Te pēkšņi priekšā straume krāc,

Tie sabangotā dzelmē gāžas;

Un ceļ nieks, ierauts mutulī,

Bez elpas smakdams, duļķi rij

Un piesauc nāvi savā prātā.