Kas kalnos apmaldījies dienā,

No zirga lec un būdā ienāk,

Un noguris pie uguns slīgst,

Tad saimnieks viesi apsveicina

Un nedomā vairs projām laist,

Bet laipni kausu pasniegt zina,

Kur smaržo čihirs3 sarkanais.

Zem segas būdā, dūmu vītā,

Drīz vien tad atnāk mierīgs miegs,

Un, labi uzņemts, ceļinieks

Var tālāk doties otrā rītā.4

Nāk Bairans5 , gaišo svētku laiks,

Daudz jauniešu tad sapulcējas;

Ikviens grib rādīt savas spējas:

Zib gaisā bultu skrējiens slaiks,

Kad viņi šauj ar savām šautrām,

No mākoņiem tad ērgļi krīt!

Bet paši jaunieši tūlīt

Uz pakalna stāj pulkā jautrā

Un tikai zīmi gaida vien,

Tad it kā brieži lejup dodas,

Un putekļi virs klaja rodas,

Kad viņi, zemei dimdot, skrien.

Bet sirdis, kas alkst kauju kvēles,

Te īsta prieka nesastop,

Un tāpēc bieži jautrās spēles

Par nežēlīgām spēlēm top.

Nereti zobensmailes aukstas

Pa dzīrotāju baru spīd,

Un gūstekņiem tad galvas krīt

Un jaunie priecīgi sit plaukstas.

Bet krieva sirdi nesatrauc

Šīs asiņainās dzīru priecas.

Viņš senāk ir pēc slavas tiecies,

Nav drebējis no nāves daudz.

Viņš bijis apvainots, viņš zina,