Cik bieži gods un liktens liek,

Ka divkaujās no ložu svina

Ir nāves stunda jāsatiek.

Var būt, ka krievs ir domās grimis

Un atkal atmiņā nāk laiks,

Kad draugu pulkā nenorimis

Viņš skaļās dzīrēs metās naigs . ..

Vai viņš vēl pagājību žēlo,

Kur cerība vairs neuzkvēlo,

Vai arī jau kopš brīža šī

Sāk vērot dīvās tautas ainas

Un izdarības asiņainās

Kā bezkaislīgā spogulī?

Viņš apslēpis ir klusēšanā

It visu, ko var sirdī rast,

Uz viņa augstās pieres manāms

No izbailēm nav it nekas.

Pat čerkesi jau satrūkstas:

Tāds drosminieks vēl šeit nav biji

Un viņi krievu neaiztiek,

Cits citam čukstot nojaust liek,

Ka varens loms tiem atgadījies.

2. DAĻA

Tev, kalnu meita, sirdi most

Gan noreibums, gan jūsma salda,

Un nevainīgos skatienos

Tev prieks un mīlestība valda.

Kad pusnakts kalnos tumsu nes

Un tevi draugs tavs skūpsta maigi,

Tu iededzies, tev kvēlo vaigi,

Viss aizmirstas uz pasaules.

Tu teic: «Cik, mīļais, labi būtu,

Ja skatiens priecīgāks tev kļūtu;

Liec man uz krūtīm galvu te,

Lai paliek brīve, dzimtene.

Ar tevi esmu, kopā iesim,

Tu valdnieks mans, tev pieder viss

Jel mīli! Nav neviens patiesi