Vēl manas acis skūpstījis;

Uz manu guļas vietas pusi

Nekad jauns, tīkams čerkess klusi

Vēl lavījies nav pusnaktī;

Es esmu jūtas valdījusi,

Mans skaistums nepieejams bij.

Es zinu: kāzas mani gaida,

Jo pašas tēvs un brālis baida

Pie nemīlama vīra dot,

Kas solās maksāt zelta naudā;

Vēl mēģināšu lūgt un raudāt,

Ja ne — lai paglābt kinžals prot.

Ap tevi manas domas vītas,

Kāds spēks pie tevis mani sien;

Es mīlu tevi, sagūstītais,

Sirds tavā varā būs arvien . . .»

Bet viņš ir klusu skumju nomākts,

Un nevilina meičas glāsts,

Kad, grimis savās drūmās domās,

Krievs mīlas vārdus noklausās,

Tie atmiņā sauc laiku maigo.

Tik ļoti pagājība sāp,

Ka asaras sāk acīs kāpt

Un plūst pār nogurušo vaigu.

Viss sirdī iegūlis ir tas,

Ko bezcerīga mīla deva,

Un tagad savas ciešanas

Viņš čerkesietei apslēpt nevar:

«Tev mani jāaizmirst, jo es

Gan neesmu šīs mīlas cienīgs,

Reiz nāks cits draugs, viņš būs viens vienīgs,

Kas pratīs īstu laimi nest.

Un viņa mīlestība labā

Reiz aizstāt manus glāstus spēs,

Viņš tavu uzticību glabās

Un skaistumu tad novērtēs

Un skūpstus jaunavīgi kvēlos,

Un vārdus, kuros pateikts viss;