Ne es ko ceru vaiis, ne vēlos,

Es esmu kaisles upuris.

Tu redzi mīlestības bēdas,

Sirds vētru nedzēšamās pēdas,

Nu ej! bet pažēlo mazliet

Vēl mani, kam viss zudis šķiet!

Draugs nelaimīgais, kaut jel būtu

Man ceļā gadījusies tu,

Kad pārpilns cerību un jūtu

Vēl mīlas sapņiem ticēju!

Par vēlu: sirds vairs laimes dvesmu

Un cerību man nesastaps,

Jo akmenī es pārvērsts esmu,

Pret visām jūtām vēss kā kaps . . .

Kā karstu skūpstu saņemt spēšu

Ar lūpām, kurās dzīve dziest?

Nekad tev acīs nevarēšu

Ar vēsu smaidu skatīties.

Es dedzis greizsirdības mokās,

Man sirds vairs nealkst it neko.

Cik grūti ir, kad tavās rokās

Par citas rokām jāsapņo! …

Kad maigi savas lūpas kļauj i

Pie manām lūpām, kā arvien,

Tev skūpstos mīlas stundas skrien

Tik bezrūpīgi un tik strauji;

Es valdu asaras, jo man

Sen viss ir zaudēts, viss par vēlu,

Bet sapnī viņas balss vēl skan

Un atkal redzu dārgo tēlu;

Pēc viņas tiecos, sapnis dziest,

Es klusēju, vairs nav ne miņu;

Pie tevis ceru aizmirsties,

Un atkal apskauju es viņu;

Man mūžam jāraud būs pēc tās,

Šis tēls it visur mani tirdī

Un manā izmocītā sirdī

Lej skumjas visumelnākās.