Jel atstāj mani važās kaltu,

Jo manu sapni vientuļu

Un atmiņas, un bēdu salto

Ar mani dalīt nespēj tu.

Nu dzirdēji, ko sirds man glabā;

Ardiev … sniedz roku — tā būs labāk,

Jo sievietes mūs aizmirst mēdz,

Un izšķiršanās brīdis smagais

Drīz skaistulei no prāta pagaist

Un jau kāds cits ir iemīlēts.»

Bet, cieši lūpas pievērusi,

Sēd viņa, raudādama klusi:

Un aizmiglotās acīs tumst

Kāds vārdos neteikts pārmetums;

Dreb viņa bāla ēnu lokā;

Bet, likta mīļotajam rokā,

Vēl viņas vēsā roka dus;

Tad beidzot vārdus sāpīgus

Teic mīla, kura deg un tirdī:

«Krievs, krievs, kādēļ tik ļoti gan

Pēc tevis jātiecas bij man,

Pirms nezināju, kas tev sirdī?

Pavisam maz pie tavas krūts

Lemts meitenei bij dusēt zagšus,

Jo nevēlēja liktens grūts

Daudz priecīgu un jauku nakšu.

Vai tās nekad vairs neatnāks?

Vai prieks uz visiem laikiem garām?

Tu esi pieredzējušāks,

Un mani krāpt bij tavā varā,

Ja kaut aiz žēlastības vien

Tu itin visu noklusētu,

Es tevi mīlētu arvien

Un tavas bēdas remdēt spētu.

Es gādātu, lai miegs tev jauks,

Lai gaist no prāta skumju miņas.

Tu negribēji… Saki, draugs, —

Ko gan tu mīli? Kas ir viņa?