Vai viņa mīl vai it nemaz? …

Es tevi saprotu, un tāpēc,

Draugs, nesmejies, ka sirds man sāpēs .

Un piedod manas asaras.»

Un viņa apklust. Nezin kāpēc

Vēl tikai krūtīs kaut kas raud,

Vēl lūpas sacīt kaut ko rauga,

Kad viņa apkampj ceļus draugam

Un elpa apstāties pat draud.

Bet gūsteknis ar lēnu roku

Ceļ viņu, balsī maigums skan:

«Nu neraudi, ir tik daudz moku

Sirds pārcietusi arī man.

Nē, viņa mani nemīlēja,

Viens mīlēju un cietu viens;

Man jādziest, kā dziest uguns vējā,

Kad negādā par to neviens.

Es miršu, šķirts no dzimtiem klajiem,

Reiz stepe man par kapu kļūs,

Un pat ap kauliem apraktajiem

Vēl smaga dzelžu važa būs…»

Jau zvaigznes dziest. Un rīta vēdās

Var redzēt tālo kalnu grēdās,

Kā sniega klātās smailes dus;

Tad viņi noliec galvas, klus

Un šķiras bezcerīgās bēdās.

No brīža tā ikviens var just,

Cik drūmi krievs ap aulu klejo.

Daudz reižu blāzmo debesjums,

Pār dienu ausmām svelmi lejot;

Un, naktīm atnākot un ejot,

Pēc brīvības viņš allaž skumst;

Kad kalnu kaza savā vaļā

Vai arī saiga miglā skrien,

Viņš važas sažvadzina skaļāk,

Viņš gaida kazakus arvien,

Kas reizēm iebrūk aulā dažā