Un vergus atbrīvo no važām.

Viņš sauc … Bet dzirdams nav nekas;

Vien viļņi krastā skalo putas,

Un, cilvēku sev tuvu jutis,

Zvērs aklā tumsā paslēpjas.

Reiz krievu gūsteknis dzird laukā,

Pa kalniem kara trauksmi saukā:

«Pie ieročiem!» Ikviens, kas kust,

Nes varā kaltus iemauktus,

Tumst apmetņi, un bruņas mirgo,

Lec vīri apseglotos zirgos,

Viss auls ir cīņai posies jau.

Un mežonīgie kalnu dēli

Uz vietas noturami nav:

Gar Kubaņu tie auļo cēli,

Alkst kara laupījumu kvēli.

Auls kluss; vien suņi miegā rūc,

Pie būdām atraduši ēnu,

Un pulciņš melnīgsnēju zēnu

Skrien apkārt, draiskodamies dūc;

Sēd vectēvi un pīpes sūc,

Kāpj augšup dūmu grīste gara.

Dzied aulā kaut kur meitenes,

Šī dziesma atmiņas spēj nest

Un vecās sirdis jaunas dara.

čerkesu dziesma

1

Pa upi skriedams, vilnis krāc;

Nakts klusums kalniem pāri tiecas;

Un kazaks, kuru gurums māc,

Pār savu šķēpu snauzdams liecas.

Ai kazak, never acis ciet:

Aiz upes čečenietis iet.

Ar tīkliem laivā gauss un dīks

Pa upi kazaks vizinājās.

Ai kazak, tev būs jānoslīkst,

Kā dažkārt maziem bērniem klājas,

Kam dzelmes vēsums tīkams šķiet: