Aiz upes čečenietis iet.

3

Pie upes staņicu ir daudz,

Tās bagātas un ziediem vītas;

Tur ļaudis dzied un dejā trauc.

Bet bēdziet, krievu skaistulītes,

Jel steidziet, daiļās, mājup skriet:

Aiz upes čečenietis iet.

Tā meičas dzied. Pie ūdens malas

Par bēgšanu krievs spriež bez gala:

Bet važas smagas gūsteknim,

Un priekšā strauja upe dim . ..

Grimst visa stepe miegā maigā,

Un smailie klinšu gali tumst;

Pa baltām aula mājām staigā

Blāvs mēness gaismas mirgojums;

Mieg aļņi upes malas zālē,

Vairs ērgļi nekliedz, tikai šķiet,

Ka atbalsojas kalnu gālē,

Kad garām ganāmpulki iet.

Tad piepeši kaut kas top dzirdams,

Zib meičas plīvurs, vaļā irdams,

Un, lūk, skumjš bālums vaigu klāj,

Pie gūstekņa kad viņa stāj.

Ir lūpām vārdus atrast grūti,

Ir acis drūmums bezcerīgs,

Kā viļņi melnie mati slīgst

Pār viņas pleciem un pār krūtīm.

Tai vienā plaukstā vīle spīd,

Ass kinžals sažņaugts otrā saujā;

Kā liekas, viņa steigs tūlīt

Veikt varoņdarbu slavas kaujā.

Un, pavērdamās gūsteknī,

«Bēdz!» saka kalnu meita šī.

«Nav čerkesu uz klinšu grēdas,

Steidz doties prom: nakts paies drīz;

Še kinžals! Tumsā nemanīs