Neviens, kurp aizved tavas pēdas.»

Un tad ar vīli drebošo

Līkst gūsteknim pie kājām viņa:

Dzelzs skrapst, kad vīlē pušu to,

Plūst acīs asaras bez miņas, —

Un žvadzēdamas važas krīt.

«Tu brīvs!» steidz viņa pavēstīt.

«Bēdz!» taču skatiens, pārpilns posta,

Pauž neprātīgas ciešanas

Un mīlestību teic. Vējš mostas.

Jau balto plīvuru skauj tas.

«Mans draugs, mans draugs!» krievs iesaucas.

«Es mūžam tavs, tavs līdz pat galam!

Mums jāpamet šī briesmu mala,

Nāc, bēgsim abi…!» — «Nē, krievs, nēl

Es iepazinu mīlas maldus,

Man zudis prieks un dzīves saldums,

Kas aizgājis, nav jāmeklē.

Ko es vairs spēju? Tev ir cita,

Ej atrod, viņa mīļa būsi…

Kādēļ tā skumu es bez mitas?

Kādēļ tik bēdīgi man kļūst? …

Tu manu mīlestību zini,

Kā svētību ņem līdzi to.

Sveiks! Manas mokas nepiemini,

Sniedz roku … reizi pēdējo!»

Viņš meičai roku dod un tiecas

Kā augšāmcēlies pretī tai.

Skūpsts, kad pār kalnieti viņš liecas,

Ir zīmogs mīlai draudzīgai.

Pie upes abi roku rokā

Bez vārda viņi nokāpj tā.

Krievs metas dzelmē krācošā,

Jau peld viņš straujo viļņu lokā,

Jau klinti krastā manīt var,