Jau cilni viņš ar roku skar …

Te nošļakst ūdens: vai kāds krita

Vai vaidēja, kad ļoti sāp? …

Krievs mežonīgā krastā kāpj

Un atskatoties redz — bez mitas

Gar ūdens malu putas sitas,

Bet jaunās čerkesietes jau

Ne krastā, ne pie kalna nav .. .

Viss aprimis. Pēc dusas tvīkstot,

Kāds koks vēl lēnā vējā zuz,

Un mēness gaisma, dzelmē līkstot,

Ļauj redzēt viļņu gredzenus.

Krievs saprot… Un tad atvadoties

Viņš raugās reizi pēdējo:

Tur lauks, kur ganos nācās doties,

Tur auls un ērkšķu žogs ap to,

Tur, važās kalts, viņš kraujā gāja,

Pie strauta ēnu deva krūms,

Kad kalnos dziesmu skandināja

Par brīvību kāds čerkess drūms.

Nu bieziem krēslas vāliem blaku

Sāk jaunās dienas blāzma krist;

Ar pirmo rītausmu pa taku

Iet atbrīvotais gūsteknis,

Un pretī kā pa miglas paliem

Jau spožie krievu durkļi māj,

Un sasaucas pa kalnu galiem

Tie kazaki, kas sardzē jāj.

EPILOGS

Tā laidās mūza, sapņu draugs,

Pār Āziju, pār tālo pusi,

Tur viņa ziedus saplūkusi,

Kas Kaukāzkalnu gālēs plaukst.

Un viņai apģērbs iepatikās,