«Lūk, krievs!» kliedz balsī pārvērstā,

Un saskrien auls tūlīt ap viņu,

Visapkārt ciešā lokā stāj,

Bet gūsteknis pat nepamāj,

Daudz brūču viņa seju klāj,

Šķiet, nav no dzīvības ne miņu.

Viņš neredz naidniekus tobrīd

Un nedzird viņu skalo klaigu,

Jo nāves miegs pār viņu slīd,

Ar saltu elpu skardams vaigu.

Un gūsteknis vēl ilgi tā

Bez samaņas gu] miegu garu,

Līdz kamēr saule pusdienā

Pār viņu sijā savus starus.

Un atdzimst dzīvība, un trīc

Uz lūpām vaida skaņas klusas,

Un, siltās saules sasildīts,

Tad nelaimīgais most no dusas.

Viņš gurdi paskatās un redz:

Uz tālēm kalni skatu sedz,

Tie draudīgi visapkārt slienas.

Te laupītāju ciltis mīt,

Te čerkesus glābj klinšu sienas,

Un saprot jauneklis tūlīt,

Ka velti sapņot vairs par*mājām,

Jo pēkšņi važas iežvadzas,

Kas viņam apliktas ap kājām.

Vairs nedod cerības nekas,

Tumst acīs aina saredzētā.

Ardievu, brlvestība svētā!

Viņš vergs.

Viņš, nosviests nomaļus,

Guļ sētmalē pie ērkšķu auga.

Nav sargu. Cerkesi uz lauka,

Un auls visapkārt tukšs un kluss.

Kā zaļgans paklājs saulē spīgo

Tepat netālu līdzenums,