Ko kareivīgās ciltis nes,

Kā kalniete man viņa likās,

Kad sastapu šo burvi es;

Pār klintaini ceļš viņai vijās,

Gar tukšiem auliem mēdza iet;

Tās dziesmas viņa noklausījās,

Ko kalnos bārabērni dzied;

Un staņicas tad iemīlēja,

Kur kazakiem ir brašums īsts,

Gar klusiem kapiem staigāt spēja,

Pa kurgāniem, kur gani klīst;

Un viņa, dziesmu dieve labā,

Šais seno dienu atmiņās

Varbūt vēl paudīs teiksmas tās,

Ko bargais, sirmais Kaukāzs glabā;

Un tad mums sacīs viņas balšs

Par divkauju, kur Mstislavs6 kāvās,

Un pavēstīts tiks krievu gals,

Kad gruzīnietēm viņi ļāvās;

To stundu pieminēs bez tam,

Kad, jauzdams asiņainās ainas,

Drošs metās virsū Kaukāzam

Jau mūsu ērglis divgalvainais;

Kur šalca Tereka līdz šim,

Bij dzirdams: kauju troksnis dim,

Un granda krievu bungas spēji,

Jo straujš un viltīgāks par trim

Bij Cicianovs atdrasējis;

Par varoni es dziedāšu:

Ai Kotļarevski, pletni tvēris,

Pār Kaukāzu kur gāji tu,

Tur pāri gājis melnais mēris!

Tur viss ir apsmiets, postīts, grauts .

Bet tagad zobens nolikts malā:

Karš prieka nedeva tev daudz,

Nu beidzot mājas galu galā

Tev jaukus miera brīžus sniedz,

Tur atpūsties var mīļu prātu …