Bet augšā kalnu grēdas gumst

Ar dažu smaili vienmuļīgu.

Starp tām ceļš līku loču ris

Kā būtu bargo klinšu nomākts;

Un atkal jaunais gūsteknis

Grimst savās grūtās, drūmās domās .

Uz Krieviju ved taka tā,

Uz tālo zemi, kur pārlieku

Reiz jauno dienu kvēlumā

Viņš agri iepazina prieku,

Kur mīlestībai jau tūlīt

Stāj blakus ciešanas un zaimi,

Kur skaļā dzīve sapostīt

Drīz prata cerības un laimi;

Par dienām tām un draugu saimi

Vien atmiņas vairs sirdī mīt.

Viņš ieskatījās cilvēkos,

Un pati dzīve viņu vīla,

Jo nodod neprātīga mīla

Un draugu krūtīs viltus most.

Kā upuris, kas apnikumu

Pret visu nepatieso jūt,

Gan skauģu divkosību glumu,

Gan tos, kas vientieši mēdz būt,

Viņš pameta un projām trauca,

Svešs bija kļuvis dzimtais nams.

Viņš devās it ka lidodams,

Kur tālē brīves sapnis sauca.

Ai brīvība! Tu biji viss,

Kas viņam pasaulē vairs rodams.

Sen kaislās jūtas apdzēsis

Un vairs par liru nesapņodams,

Tās dziesmas alka viņš arvien,

Kam iedvesmojumu tu devi,

Un, pielūgdams vairs tikai tevi,

Viņš ticēja tev vienai vien.

Tā notika . . . Viņš necerēja

Vairs citu prieku sirdī krāt.