Un jūs, kam viņš vēl ticēt spēja,

Jūs, sapņi, viņu pamētāt!

Viņš vergs. Uz akmens galvu licis,

Viņš grib, lai diena izdziestot

Dzēš dzīvību, un neapnicis

Lūdz, lai reiz viņam nāvi dod.

Jau saule nogrimst kalnu lokā;

Un skaņas tālē mosties sāk;

No lauka aulā ļaudis nāk,

Un izkaptis mirdz viņu rokās.

Pa mājām ugunis tad dedz,

Bet troksni tikko saklausāmo

Drīz nedzird; tumsa visu sedz

Ar naksnīgumu maigi rāmo;

Skaļš kalnu strauts vēl nebeidz sviest

Pār klintīm ūdens šaltis straujas;

Ar mākoņsegu apsedzies,

Sai stundā Kaukāzs miegam ļaujas .

Bet kas pa mēness gaismu tā

Nakts bezgalīgā klusumā

Bez skaņas lavās uz šo pusi?

Krievs trūkstas. Pienākusi klāt,

Kā gribēdama sveicināt,

Stāv jauna čerkesiete klusi.

Viņš raugās meitenē, un šķiet,

Šai parādībai jāaiziet,

To sapņu vara uzbūrusi.

Pār viņiem mēness gaisma tvīkst.

Ar smaidu žēlsirdīgi jauku

Tad čerkesiete ceļos slīgst,

Ceļ gūsteknim pie lūpām trauku,

Lai kumiss vēsu veldzi dod.

Viņš — netver malku spirdzinošo,

Viņš vēlas, sirdi veldzējot,

Tvert viņas vārdu spēli košo

Un mirdzumu, ko acīs rod.

Viņš nespēj saprast vārdus kvēlos,