Bet viņas skatā liesmu jauš,

Un arī balss to pašu pauž:

Jel dzīvo! un viņš dzīvot vēlas.

Spēks rodas, kad viņš ievēro,

Cik laipnā čerkesiete jauka;

Viņš ceļas, pasniedzas pēc trauka

Un lielās slāpēs izdzer to.

Tad nolaižas uz akmens platā

Un gurdo galvu liek uz tā,

Bet čerkesietē jaunajā

Arvien vēl nenorimis skatās,

Jo ilgi, ilgi vēl pēc tam

Sēd viņa domīga un klusē,

Lai būtu sagūstītajam

Kāds mierinājums svešā pusē;

Dreb lūpas, grūti vārdus rast,

Un viņa nezina, ko sacīs,

Pa reizei tikai nopūšas,

Un asaras tad pamirdz acīs.

Daudz reižu saule aust un riet.

Kalts važās, gūsteknis ik dienas

Aiz ganāmpulkiem kalnos iet,

Un klinšu alu vēsās sienas

Tam svelmē patvērumu dod.

Bet tad, kad nakts ar mēnesragu

Sāk tumšos kalnus sudrabot,

Nāk čerkesiete šurp pa taku,

Nes kumisu un vīnu tā,

Vēl medus kāri noliek blaku

Un graudus sniega baltumā.

Šīs stundas viņiem vieniem dotas,

Jau viņa raugās mīlīgāk;

Kas svešā mēlē nesaprotams,

To zīmju valoda teikt māk.

Par kalniem dziedāt viņa sāk,

Par laimes Gruziju2 dzied dziesmu;

Un nevaldāmas kvēles liesmu

Var svešos vārdos saklausīt.