Tāds reibums jaunā sirdī mīt,

Jo viņa mīl, jūt laimi spēji;

Bet krievs jau jaunībā tūlīt

Šīs kvēlās jūtas pazaudējis:

Viņš nespēj atbildēt nekā

Uz pirmo meitenlgo kaismi,

Var būt, ka mīlas sapnis aizmirsts

Vēl baida kaut kur atmiņā.

Ne jau tik drīz gaist jaunās dienas

Un sajūsmība pamet mūs,

Gan laime negaidīta pienāks

Un prieks vēl jāizbauda būs;

Bet jūs, jūs, jūtas kautri cēlās,

Kas pirmai mīlai līdzi iet,

Un liesmas dievišķīgi kvēlās —

Jūs atpakaļ vairs nenāksiet.

Šķiet, pierod gūsteknis pie dzīves,

Kas drūmā bezcerībā slīgst;

Ka skumst un ilgojas pēc brīves,

Viņš citiem rādīt neuzdrīkst.

Visapkārt milzu klintis līkst;

Kad mostas rīta vēsmas pirmās,

Viņš skatās, galvu pacēlis,

Kā viegli iesārtās un sirmās,

Un zilās kalnu grēdas viz.

Kāds cildens lieliskums šais ainās!

Stāv kalnu gali sniegainie,

Un mākoņiem, kas neizmainās,

Pavisam līdzīgi ir tie,

Bet, celdams divas galvas baltās,

Ko mūžīgs ledus vainags vīs,

Pār visiem varenībā staltā

Mirdz Elbruss zilās debesīs.

Kad, klinšu gālēs atbalsodams,

Nāk pērkons vētrai ceļu post,