Cik bieži gūsteknis ir rodams

Virs aula kalnu augstumos!

Zem kājām tumši mākoņvāli,

Triec vēji putekļus pa tāli;

No vētras bēgdams, kā arvien,

Stalts alnis akmens alā lien;

Pat ērgļi pamet klinšu mājas

Un augstu gaisā saklaigājas;

Vairs aukā balsis nesadzird,

Un lopu maušana šķiet klusa . . .

Sāk zibens mākoņgrēdas šķirt,

Ar lietiem kopā cērtas krusa;

Sāk ūdens straumes aizās krist,

Un, raujot akmeņus no vietas,

Plūst baltām strāvām lejup lietus;

Bet kalna galā — gūsteknis.

Virs mākoņiem viņš sauli gaida,

Kas padebešus projām trieks;

Un, ja jau negaiss nenobaida

Un jādreb nav no vētras vaida,

Tad sirdī mostas kaut kāds prieks.

Visvairāk eiropietis brīnās

Par kalnu tautu savādo,

Viņš sen jau ievērojis to,

Kā viņi strādā, tic un cīnās;

Cik viesmīlība dārga tiem,

Kā ieroči un kaujas saista,

Kāds spēks ir kaulos kalniešiem,

Cik viņu kustības ir skaistas.

Un ļoti patīk aina šī,

Kad veicīgs čerkess drosmē brašā,

Tērpts jērenē un apmetnī,

Gan kalnājos, gan stepē plašā,

Pār loku liecies, seglos sēž,

Pret kāpšļiem spiedis kājas slaikas,

Uz auļotā ja brāž kā vējš