— Susu, — Kišs viņu pārtrauca, — jel uzklausi mani…
— Virs būtu iesitis man ar nūju un licis uzklausīt, — viņa nicinoši nospurca. — Bet tu … še! — Susu iegrūda tam saujā lūku grīsti. — Sevi es tev dot nevaru, bet šo te gan. Tavām rokām šis darbs ir kā radīts. Tas ir sieviešu darbs — pin vien!
Viņš aizsvieda lūku vīkšķi, un viņa bronzas krāsas seja kļuva blāva aiz dusmās pieplūdušajām asinīm.
— Vēl kas, — Susu turpināja. — Ir sens paradums, ko pildījuši kā tavs tēvs, tā manējais. Ja vīrs krīt kauja, viņa skalpu aiznes uzveicējs par uzvaras zīmi. Ļoti labi. Bet tev, kas esi atkritis no Kraukļa, ir jāpaveic vairāk. Tev jāatnes man ne skalpi, bet galvas, divas galvas, un tad es tev došu nevis lūkus, bet ar zīlēm izšūtu jostu, maksti un garu krievu tērauda dunci. Tad es atkal uzlūkošu tevi laipni un viss būs labi.
— Tā, — vīrietis apsvērdams sacīja. — Tā. — Tad viņš pagriezās un aizgāja pāri gaismas lokam.
— Nē, o, Kiš! — Susu sauca viņam pakaļ. — Nevis divas galvas, bet vismaz trīs!
Tomēr Kišs uzticīgi turējās pie savas jauniernantotās ticības, dzīvoja kārtīgi un lika saviem ļaudīm turēties pie baušļiem, kā sludināja reverends Džeksons Brauns. Visu laiku, kamēr ilga Lielā Zveja, viņš nelikās zinis par tananiešiem, laida gar ausīm kā nicīgās piezīmes, tā daudzu cilšu sieviešu apsmieklu.