Susu pacēla vienu roku, un šī kustība bija tieši tāda kā viņas tēvam.

—   Nē, nē, o, Kiš, es jau zinu, kādi vārdi drūzmējas tavā rīklē, un atbildēšu tev tūdaļ pat. Ir iekārtots tā, ka zivis ūdenī un zvēri mežā rada pēcnācējus pēc savas līdzī­bas. Un tā ir pareizi. Tāpat tas ir arī ar sievietēm. Arī viņām jārada pēcnācēji pēc savas līdzības, un pat mei­tene, kamēr tā vēl ir meitene, jauš gan dzemdību mokas, gan sāpes krūtīs, gan mazas bērna rociņas sev ap kaklu. Un, ja šādas jausmas kļūst spēcīgas, meitene slepus rau­gās visapkārt, meklēdama vīru — vīrieti, kas būtu piemē­rots tēvs viņas bērniem. Tā jutos arī es. Ar šādām jūtām es uzlūkoju tevi un redzēju, ka tu esi stalts un spēcīgs, zvēru mednieks un cīnītājs kaujās, spējīgs sagādāt pie­tiekami gaļas, kad es ēdīšu par diviem, spējīgs atvairīt jebkuras briesmas, kad es būšu kļuvusi vārga un bezpa­līdzīga. Bet tas bija tajās dienās, kad mūsu zemē vēl nebija ieradies šamanis Brauns un samācījis tev …

—   Bet tas nav tiesa, Susu! Esmu dzirdējis no viņa tikai labus vārdus …

—   Ka nedrīkst nokaut, — es jau zinu, ko tu teiksi. Tad radi pēcnācējus pēc savas līdzības — pēcnācējus, kas ne­nokaus, bet nenāc ar šādu lūgumu pie tananas cilts. Jo ir teikts, ka nāks laiks, kad Krauklis ar Vilku saķersies krūti pret krūti. Nezinu — kad, jo tas ir vīru pienākums, bet es zinu, ka mans pienākums ir radīt vīrus šim laikam.