Pēc Lielās Zvejas Gnobs līdz ar saviem ciltsļaudīm, vezdami līdzi krietnu krājumu saulē kaltētu un dūmos kūpinātu lašu, devās uz Lielajām Medībām Tananas augštecēs. Kišs noskatījās, kā viņi aiz­brauc, taču joprojām uzcītīgi piedalījās misijas dievkal­pojumos, kur centīgi skaitīja lūgšanas un savā zemajā basā ievadīja dziesmas.

Reverends Džeksons Brauns bija sajūsmā par šo dziļo basu un uzskatīja Kišu par visuzticamāko no saviem at­grieztajiem, cerēdams no viņa lielas lietas. Meklrots to apšaubīja. Viņš neticēja atgriezto pagānu pastāvībai un nemaz neslēpa savus uzskatus. Taču misters Brauns savā ziņā bija plaša vēriena cilvēks, un reiz viņš augu garo rudens vakaru tik pārliecinoši aizstāvēja savu pārliecību, ka tirgonis, atspiests no visiem saviem atbalsta punktiem, pēdīgi izmisis izsaucās:

—   Lai man sašķaida pauri ar āboliem, Braun, bet, ja Kišs vēl divus gadus noturesies, es pats kļūšu par jaun­atgrieztu kristīgo!

Misters Brauns nemēdza laist garām izdevīgu gadī­jumu, tālab tūdaļ apstiprināja šo norunu ar vīrišķīgu ro­kas spiedienu, un turpmāk nu Kiša uzvedībai vajadzēja noteikt Meklrota dvēseles vispēdējo mājvietu.

Bet tad kādu dienu, kad ziemas sērsna jau bija noklā­jusi zemi tik stingri, ka varēja braukt ar nartām, pienāca vēsts. Svētā Jura misijā ieradās kāds tananas cilts vīrs, !ai iegādātos munīciju, un atveda ziņu, ka Susu esot vēr­susi acis uz Nīkū, jaunu, dūšīgu mednieku, kas pie vecā Gnoba ugunskura nokrāvis bagātīgu izpirkumu par mei­teni.