Tieši tai laikā reverends Džeksons Brauns sastapa Kišu uz meža cirtēju takas, kas ved lejup uz upi. Kiša aizjūgā skrēja viņa labākie suņi, un zem nartu siksnām bija pabāzts viņa lielāko un stiprāko sniegkurpju pāris.

—   Kurp dodies, o, Kiš? Vai medībās? — misters Brauns apvaicājās, atdarinādams indiāņu runas veidu.

Kišs brīdi cieši raudzījās viņam acīs, tad paskubināja suņus. Vēlreiz pagriezies atpakaļ un domīgi pavēries mi­sionārā, Kišs atbildēja:

—   Nē, es dodos tieši uz elli.

Klajā laukumiņā, it kā cenzdamās ierakties sniegā, lai paslēptos no baismās vientulības, grupiņā stāvēja trīs nodriskātas teltis. Soļus desmit atstatu cieši visapkārt drūmi slējās mežs. Spodri zilo debess klajotni aizsedza dūmakains, miglains aizkars, solīdams drīzu sniegu. Ne­jautās ne vēsmiņa, nedzirdēja ne skaņas — visur tikai sniegs un klusums. Nemanīja arī parastās kņadas, kāda mēdz valdīt apmetnēs, jo mednieku grupai bija laimējies uziet briežu baru, un medījums bija bagātīgs. Talab pēc gavēņa dienām bija notikusi izšķērdīga dzīrošana, un nu visi gaišā dienas laikā gulēja ciešā miegā savās aļņādu pajumtēs.