Vienas telts priekšā blakus ugunskuram sniega bija iedurti pieci pāri sniegkurpju, un pie uguns sēdēja Susu. Vāverādu parkas kapuce sedza meitenes matus un ap kaklu bija cieši savilkta, bet kailās rokas veikli darbojās ar adatu un brieža dzīslu, pabeidzot darināt sarežģītu rakstu ādas jostai ar koši sarkana auduma apmali. Kaut kur aiz teltīm īsi un spalgi iekaucās suns, tikpat pēkšņi atkal apraudamies. Teltī aiz meitenes muguras viņas tēvs pa miegam reiz iekrācās un iestenējās. «Murgi moka,» Susu pie sevis pasmaidīja. «Tēvs kļūst vecs, tas pēdējais gurna gabals bija par daudz.»

Viņa piestiprināja pēdējo krellīti, aizmeta dzīslā mezglu un piesvieda ugunī žagarus. Tad Susu ilgi vērās liesmās, līdz pacēla galvu, izdzirdusi sasalušo sniegu spalgi iečirk­stamies zem mokasīnos autām kājām. Viņai līdzās sta- vēja Kišs, viegli salīcis zem nastas, ko turēja plecos. Ne­samais bija vaļīgi iesiets mīksti izmiecētā aļņādā, Kišs to nevērīgi nosvieda sniegā un apsēdās. Ne vārda nebil­duši, abi ilgi raudzījās viens otrā.

—   Tāls ir ceļš, o, Kiš, — Susu pēdigi ierunājās, -— tāls ir ceļš no Svētā Jura misijas pie Jukonas.

—   Jā, — Kišs izklaidīgi atbildēja, kāri aplūkodams jostu un novērtēdams tās izmērus. — Bet kur ir duncis? — viņš noprasīja.

—   Te. — Susu izvilka dunci no parkas iekšpuses un ļāva tā asmenim visā garumā noplaiksnīt uguns gaismā. — Tas ir labs duncis.