—   Dod to man! — Kišs pieprasīja.

—   Nē, Kiš, — Susu pasmējās. — Nezin vai tev ir lemts nēsāt šo dunci.

—   Dod to man! — Kišs atkārtoja, balss noskaņu neiz­mainīdams. — Man ir lemts to nēsāt.

Susu acis, valšķīgi slīdēdamas garām Kišam pie aļņādas saiņa, pamanīja, ka sniegs zem tā lēnām krāsojas spilgti sarkans.

—   Kiš, vai tās ir asinis? — viņa jautāja.

—   Jā, tās ir asinis. Bet dod man jostu un garo krievu dunci!

Viņai pēkšņi sametas baisi, bet reizē viņa tīksmi notrī­sēja, kad Kišs skarbi izrāva jostu viņai no rokām, — no­trīsēja tīksmē par šo skarbumu. Susu maigi pavērās Kišā, jauzdama sāpi krūšu galos un mazas rociņas ķeramies sev ap kaklu.

—   Josta darināta sīkākam vīrelim, — KiŠs nīgri aiz­rādīja, cieši savilkdams jostu ap vēderu un aizāķēdams sprādzi pašā pirmajā caurumiņā.

Susu pasmaidīja, un acis tai kļuva vēl glāsainākas. At­kal viņa juta maigās rociņas sev ap kaklu. Kišs izskatījās tik skaists, un josta tiešām bija par mazu, tā darināta sīkākam vīrelim. Bet kas par to? Viņa var izšūt vēl daudz jostu.

—   Bet asinis? — viņa iejautājās, iedegdamās arvien vairāk pieaugušās cerībās. — Kiš, bet asinis? Vai tur ir … vai tās ir … galvas?

—  Jā.

—   Tām jābūt nesen kā nogrieztām, citādi asinis būtu sasalušas.