Gnobs paliecās uz priekšu.
— Kiš! O, Kiš! Vai tu uzdrīkstēsies nokaut cilvēku? Skaties! Tas ir vergs Kicnu. Dur, o, Kiš, dur ar visu savas rokas spēku!
Zēns trīcēdams gaidīja dūrienu. Kišs raudzījās puisēnā, un viņa domās atbalsojās mistera Brauna augstās tikumības mācības, bet gara acu priekšā šaudījas mistera Brauna izteiksmīgi attēlotās elles liesmas. Duncis nokrita zemē, bet zēns uzelpoja un grīļīgiem soļiem izsteberēja no ugunskura apgaismotā laukuma. Pie Gnoba kājām guļošais vilku suns atņirdza vizošos zobus un grasījās lēkt zēnam pakaļ. Šamanis iespēra sunim ar kāju, un šī rīcība ierosināja Gnoba galvā jaunu ideju.
— Paklau, o, Kiš, kā tu rīkotos, ja kāds ar tevi darītu, rau, tā? — To teikdams, Gnobs sniedza Baltajam Ilknim kaltēta laša strēmeli, bet, tiklīdz dzīvnieks tvēra pēc tās, ar nūju sāpīgi iebelza sunim pa purnu. — Vai pēc tam, o, Kiš, tu rīkotos tā?
Baltais Ilknis, pieplacis pie zemes, luncinādamies tiecās nolaizīt Gnoba roku.
— Klausies! — Atbalstīdamies pret Medvana plecu, Gnobs bija piecēlies stāvus. — Esmu ļoti vecs, un tāpēc, ka esmu ļoti vecs, es tev ko pastastīšu. Tavs tēvs, Kiš, bija varens vīrs. Viņam patika klausīties loka stiegras dziedāšanu kaujas laukā, un, lūk, šīs acis ir skatījušas viņu metam šķēpu tā, ka smaile rēgojās ārā no ienaidnieka ķermeņa.