Bet tu neesi tāds. Kopš tu esi novērsies no Kraukļa, lai upurētu Vilkam, tu baidies no asinīm un māci arī savus cilts ļaudis baidīties no asinīm. Tas nav labi. Jo dzirdi, kad es vēl biju zēns — re, tāds kā Kicnu—,visā zemē nebija neviena baltā cilvēka. Bet tad tie ieradās cits pēc cita, šie baltie cilvēki, un tagad to te ir daudz. Tie ir nemierpilni radījumi, nekad tie nepaliks rāmi zvilnam pie ugunskura, ja vēders pilns, neraizēdamies par to, kur rītdien ņemt gaļu. Tā vien rādās, ka pār viņiem guļ lāsts un, lai to izpirktu, viņiem lemts mūžam pūlēties un mo­cīties.

Kišs bija pārsteigts. Viņa atmiņā neskaidri atausa mis­tera Brauna stāstītā senu laiku teiksma par kādu Ādamu, un viņš jauta, ka misters Brauns runājis patiesību.

—  Viņi sagrābj savās rokās visu, ko vien ierauga, šie baltie cilvēki, un viņi ceļo pa visām malām un ierauga itin visu. Viņu sarodas arvien vairāk, un, ja mēs neko neuzsāksim, ar laiku viņiem piederēs visa zeme, bet Kraukļa ciltīm vairs nebūs kur palikt. Tālab ir nepiecie­šams cīnīties ar viņiem, līdz pēdējais būs izdeldēts. Tad mēs varēsim paturēt visus jūras šaurumus un visu zemi, un varbūt mūsu bērni un bērnubērni tad varēs dzīvot pārticībā un pieņemties resnumā. Ir gaidāms varens cī­niņš, kad Vilks ar Kraukli saķersies krūti pret krūti, bet Kišs negrib cīnīties un neļaus cīnīties arī saviem cilts ļaudīm. Tāpēc man nav pa prātam, ka viņš ņemtu par sievu manu meitu. Tā es esmu runājis, es, Gnobs, tana- nas cilts virsaitis.