— Bet baltie cilvēki ir labi un gudri, — Kišs atbildēja. — Baltie cilvēki mums daudz ko iemācījuši. Baltie cilvēki ir devuši mums segas, dunčus un šautenes — tādas, kādas mēs nekad neesam izgatavojuši un nekad arī neprastu izgatavot. Atceros, kā mēs esot dzīvojuši pirms viņu atnākšanas. Toreiz es vēl nebiju piedzimis, bet tēvs man par to stāstīja. Kad gājām medībās, mums vajadzējis pielavīties alnim tik tuvu, lai mestais šķēps to varētu aizsniegt. Šodien mēs lietojam baltā cilvēka šautenes, kas šauj tālāk, nekā dzirdamas bērna raudas. Mēs esot ēduši zivis, gaļu un ogas — nekā cita nebijis ko ēst — un ēduši visu bez sāls. Cik daudz no jums ir tādu, kas vēlētos atgriezties pie zivīm un gaļas bez sāls?
Dažs labs būtu ticis pierunāts, ja vien Medvans nepie- lēcis kājās, pirms vēl Kišs paguva apklust.
— Vispirms, Kiš, es tev ko jautāšu. Baltais cilvēks no Lielās Mājas tev stāsta, ka nokaut nedrīkst. Bet vai mēs nezinām, ka baltie cilvēki nokauj? Vai mēs esam aizmirsuši lielo kauju pie Kojukukas? Vai lielo kauju pie Nukluk- jetas, kurā trīs baltie cilvēki nonāvēja divdesmit no tozi- kakatu cilts? Vai kāds domā, ka mēs vairs neatceramies tos trīs tananas cilts vīrus, kurus nogalināja baltais cilvēks Meklrots? Pasaki man, o, Kiš, kālab šamanis Brauns jums stāsta, ka nokaut nedrīkst, ja visi viņa brāļi nokauj?